… Reiz kāda sieviete atnāca pie Dieva. Viņas mugura bija saliekta zem liela maisa svara.
“Vai esat nogurusi, sieviete?”– Uztraucās Tas Kungs. “Nolaid savu slogu no pleciem, apsēdies, atpūties.”
“Paldies, es uz īsu brītiņu tikai,” sieviete atteicās. “Vienkārši pajautāšu un došos atpakaļ! Un ja nu kas pēkšņi notiks pa šo laiku?”
“Es nekad Sev to nepiedošu!”
“Ko jūs neesat gatava piedot sev?”
“Ja kaut kas notiks ar manu bērnu. Es tieši šajā jautājumā nācu lūgt tevi: Kungs, Glāb un pasargā viņu!”
“Tas ir viss ar ko es nodarbojos”, sacīja nopietni Kungs. “Vai es jums esmu devis iemeslu šaubīties par manām rūpēm?”
“Nē, bet … Šajā dzīvē ir tik daudz visu veidu bīstamības, sliktas ietekmes, asu pagriezienu! Un viņa vecums ir tāds – visu grib mēģināt, visur ielīst, visur kaut kā pašpārliecināties. Es ļoti baidos, ka viņu sanesīs pagriezienā, viņš savainosies, un viņš būs ievainots, viņam sāpēs.”
“Nu, nākamreiz viņš būs piesardzīgāks, jo viņš uz savas ādas uzzinās, kas ir sāpes,” – atbildēja Kungs. –“Šī ir ļoti laba pieredze! Kāpēc jūs nevēlaties ļaut viņam mācīties?”
“Jo es gribu viņu pasargāt no sāpēm!” kaismīgi iekliedzās māte. –“Tu redzi – man vienmēr līdzi ir salmu soma, lai izklātu to tur kur viņš varētu pakrist.”
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
